OTRĀ REIZE TENERIFĒ. BRĪVDIENAS AR LA FAMĪLIJU

Ak, būt mājās pēc nedēļas Tenerifē, Kanāriju salās ir... dīvaini. Trīs reizes lidojot mājās man jautāja '''Ņu, mājās gribās?'' un es katru reizi saviebu seju. Negribējās palikt Tenerifē, jo laikapstākļi bija milzīga vilšanās - lija lietus, okeāna krastā izlikts sarkanais brīdinājuma karodziņš jeb peldēties nedrīkst, spēcīgs vējš no kura vienīgais glābiņš ir atrasties līdz pleciem ūdenī vai savā istabiņā. Pat pie baseina nav aizvēja un stundas divas var pasauļot kājas tikai tad, ja ietērpies trijos hūdijos un šallē ap galvu, ja nē šķiet, ka vēja brāzmas iziet cauri galvai un visas tavas iegūtās zināšanas ielido kādam citam galvā. 

Pagājušo gadu ar ģimeni uz Tenerifi braucām oktobra vidū un katra diena bija saulaina un silta (apmēram +22 grādi katru dienu, vienu dienu braucot uz atvērtajiem okeāna baseiniem temperatūras stabiņš uzkāpa līdz +32 grādiem, bet toreiz gan vējš, gan atvērtie okeāna baseini paglāba no pārkaršanas), debesis bija zilas, zāle zaļa un katra diena, kas netika pavadīta ekskursijās, ah, tā bija lieliska diena melnās, karstās okeāna smiltīs, ar atspirdzinošiem drinkiem rokās un peldi okeānā ik pēc 20 minūtēm. Un ja tas viss apnika tad varēja klausīties ''ananās, ananās, warm beer, sneks'' piedāvājumos, nopirkt piecas pludmales segas vai saulesbrilles un arī izmasēties pie imigrantiem un tieši pie Maikla. Maiklu mums ieteica pludmalē sastapta latviete, sakot, ka viņš no visiem izmasēs vispatīkamāk, jo viņš ''jūtot'' kas katram klientam sāpot un tā arī bija, jo katrs no mūsu ģimenes gulās zem Maikla rokām un padevās viņa valdzinājumam. Un patiešām, tam, kas man sāp visnežēlīgāk (jā, 22 gados tā ir mugura) viņš pievērsās visnežēlīgāk. Nevienu citu masieri pat nemeklējām! Arī tad, kad Maiklam pazvanīja lielās šiškas ziņojot par policiju pāri ielai, viņš atgriezās no sava slēpņa uz okeāna mola un pabeidza savu darbu. Iesaku. 

Tā pozitīvā atmosfēra Adejē, Adejes pludmalē bija fantastico (as they say). Cilvēki viens otram uzsmaida; okeānā dauzoties visi smejas un kad milzīgs vilnis pāriet pāri galvām, viens otru uzlūko, ja kāds aizpeldējis tālāk; tie bērni, kas brauc projām savus mini sērfošanas dēļus nodod citiem bērniem un tā tālāk. Šogad, diemžēl, nevienas tādas dienas nebija. Tās dienas, kad nebija par aukstu, lai nopeldētos pludmalē bija ļoti maz cilvēku. Mēs, protams, neesam mīkstie un vienu dienu pie sarkanā karodziņa ielīdām ūdenī, sarosījās arī citi, kad nosaluši izlīdām ārā pačekot mantas (kuras bija nopūstas ar smiltīm tā, ka pludmales segu vairs nevarēja atrast) atnāca baywatch un visus citus izdzina no ūdens. OK, iesim citu dienu. Pienāca tā cita diena, iPhone solīja lietu no rīta, sauli pēcpusdienā, lietu vakarā. Izstaigājām lielveikalus un devāmies džumīt. Bija apmācies, virs La Gomeras (sala, kas atrodas stundas attālumā no Tenerifes) milzīgs, melns mākonis, bet nebija vēja un bija ūdens silts, lai dodos iekšā cīņā ar viļņiem. Un tas bija amazing. Tā sajūta, ka tev pretī nāk milzīgi viļņi, virs tevis melli mākoņi un tu priecājies cik skaisti, silti, visa ģimene, kas ielīdusi okeānā smejas un priecājas. Pirms gada mēs visi viens otram teicām, ka Tenerife ir mūsu sapņu sala un šī viena reize šogad siltajā ūdenī, dauzoties kā maziem bērniem par to atgādināja. Ka Tenerife IR mūsu sapņu sala, bet tikai uz brīdi. Jo tad sāka pūst vējš un gāzt kā pa Jāņiem un mēs izmirkuši skrējām uz mūsu viesnīcu (te atkal plusiņš, ka izvēlējāmies to pašu viesnīcu, jo tā mums tiešām ir 3 minūšu gājienā no pludmales) un visi salīdām karstās dušās vai zem segām. 

Pirms gada pabijām milzīgā akvaparkā SIAM PARK, kas nudien ir vienkārši 'WOAH' brīžu pilns. Lai arī tajā laikā manas peldēšanas spējas bija apaļa nulle, (kas ir tā, ka es izvēlējos nelīst ūdenī, jo es tiešām nemācēju pat noturēties virs ūdens) es līdu iekšā visur, kur varēju ielīst. Izbraukt cauri milzīgām, garām trubām ar peldriņķi paredzētu četrām personām bija viena no labākajām lietām manā dzīvē. Kaut gan viss, ko es no tā brauciena atceros ir tas, kā četri džeki, kuri brauca pirms mums sāka aurot kā mazi kaķēni, man sāka tricēt kājās un viss! Jau pašai jāsēžas iekšā un jācenšas ar saviem gēla nagiem aiz bailēm nesadurt peldriņķi. Siamas parks bija arī vieta, kur gribēju atgriezties arī šogad, bet ja nespīd saule īsti jēgas nav. Arī LORO PARK ir amazing parks, kurā apskatīt vairāk kā 3500 dzīvniekus un uztaisīt divtik vairāk bildes. It īpaši, ja tev pretī stāv gorilla un sūta bučiņas. Par cik šogad cerējām uz saulainu laiku, izvēlējāmies tikai vienu ekskursiju uz La Gomeras salu ar kuģi, stundas garumā. Ak, mans Dievs, cik ļoti es nožēloju, ka es piekritu, piekritu sev, ka man viss būs OKAY, jo uzkāpjot uz kuģa es jau jutu kā tas šūpojas un ārprātīgā rūkšana, ko izdvesa kuģis mani tā biedēja, ka es sēdēju saķērusi galvu, sajaukusi trīs dažādas jūras slimību zāļu un nomierinošu zāļu kokteili sev vēderā un lasīju kasjauns.lv telefonā cerot, ka tā laiks uz kuģa paies nemanot. Mhmmmmmmm... Beigās man bija tik slikti, ka es vienkārši nesaprotu, ko es daru un ar sareibušu galvu centos atrast tuvāko ceļu uz labierīcībām, jo man šķita, ka es apvemšu visu kuģi. 5 minūtes vēlāk mēs bijām ārā, bet bailes apvemties braucot pa serpentīniem nekur nepazuda, galva griezās, ausis krita ciet, acis miglā, sajūta, ka galvā smadzenes brauc liftā un pa vidu visam negribas ne ēst, ne dzert un šķiet, ka tulīt aizmigšu uz līdzenas vietas. OK mazāk par mani, La Gomera ir brīnišķīga! Neliela un klusa, bet ļoti valdzinošana. Brauc caur serpentīniem, ik pēc 15 minūtēm izlaiž pafotogrāfēties, lec iekšā autobusā, atkal izlaiž, pēkšņi no saules stariem ieej tumšā lietus mežā, gaiss kā tikko pēc lietus, bet nemaz nav lijis. Skaties un brīnies, cik daba ir skaista. La Gomerā paēdām arī pusdienas, kas bija zirņu zupa & cūkas gulašs ar saldētajiem dārzeņiem un rīsiem, mums visiem likās, nu, kā tā var būt, ka pasniedz to, ko mājās, bet kāds no mums arī ieminējās, ka varbūt viņi patiešām (tik vienkārši) arī paši ēd. Smieklīgi, bet tas radīja māju sajūtu. 

Divus vakarus vakariņas ēdām ārpus viesnīcas, abas dienas steiku mājās, bet piedāvājumā ir viss: zivis, steiki, medaljoni, paelljas, risotto, pastas, salāti & klasiska kokteiļu karte. Un visur piedāvājums ir gandrīz identisks, izcelsies tad, ja aiziesi uz McDonaldu vai Subway. Pirmajā vakarā gan devāmies uz restorānu, kas tiešām izskatījās šikāks kā nākamais un tas arī bija mūsu favorīts, jo porcijas bija milzīgas un ēdiens bija lielisks. Tāpat varu ieteikt, ka lielveikalos ir plaša izvēle. Divas dienas devāmies uz SIAM MALL, un man kā lēdijai, kurai ir jānopērk viss, kas nav Latvijas tirzniecībā bija ko redzēt, bija ko nopirkt. Arī pārtikas veikals bija mana mīļākā vieta, jo kur vēl tu nopirksi taizemiešu zupas par 60 centiem vai kokosriekstu/ananāsu sulu par 23 centiem. Jā, dažbrīd aizdomājos, ka ja Latvijā es varu nopirkt divas mini cido suliņas par aptuveni 60 centiem, bet Tenerifē iztērējot to pašu es nopirktu 8 sulas paciņas (Nē, es nepārrēķinājos, 8 sulu komplekts maksāja 60 centus). Protams, šo naudu es varētu ieguldīt arī aliņos vai kādā siera platē. Atkarīgs no garastāvokļa. Bet parfimērijas un kosmētikas veikaliem ir vispār kaut kāds neiedomājamais tax free zonas zelta maliņas aplis apkārt. Yves Saint Laurent smaržas, kurām kāda stilīga žubīte krāj mēnešiem tur maksāja 40, 60, 80EUR no vecākajiem līdz jaunākajiem sezonas papildinājumiem, un tā tālāk. Jā, produkti ir oriģināli un lēti. To gan nevarēs attiecināt uz tūristiem paredzētajiem veikaliņiem, kur 40 centus vērtu aliņu pārdos par 1,40EUR. Tāpat arī alvejas produktiem, kuriem ir ļoti labas atsauksmes ir augstas cenas. Nobeidzot šo sadaļu, iesaku braukt uz Tenerifi ar lielāko koferi, kas Jums ir, jo atpakaļ gribēsies atvest visu. 

Labi, jā. Šogad bija forši. Laiks, kas pavadīts ar ģimeni ir jānovērtē un jāmīl, lai cik ļoti 7 dienas, dien dienā vienam ar otru var nogurdināt, nokaitināt un apnikt. Un es tiešām novērtēju šīs dienas caur visiem kašķiem, smiekliem, asarām, priekiem. Būt ar tiem, kurus tu mīli un cieni; vietā, kuru tu mīli un cauru gadu ilgojies ir neizmērama bagātība, svētība. Tas varbūt izklausās ļoti, ļoti banāli, bet ģimene tev ir un paliks viena mūžīgi mūžos. Tie nebūs draugi, paziņas un kolēģi, kas tevi tā mīlēs un dos kā tava ģimene. Un tieši šie cilvēki arī lietainākos un aukstākos ceļojumus tavā dzīvē padarīs par skaistākajiem. Tomēr, tas nemaina faktu, ka nākamgad vai pēc diviem mēs uz Tenerifi atkal nebrauksim. Mēs tomēr esam vīlušies tajā, ka neviens nav sadedzis sarkans, dabūjis saules dūrienu, ieskalots atvērtajos okeānos, nobrāzies cenšoties tik ārā no okeāna un vēl citi iemesli, kas ar mums šogad nenotika. Nu, ja neņem vērā, ka otrā salas pusē viļņi bija tik lieli un spēcīgi ka no krasta tika līdz daudzstāvu mājai un nonesa balkonus, bet arī tas ar mums nenotika... 

Ceru, ka šis nelielais pārskats deva tev zaļo (vai arī sarkano) gaismu sešu stundu garam lidojumam šaurā lidmašinītē uz Tenerifi, uz kuru iesaku dodies uzcepot 21. kotlešmaizīti, lai nosistu laiku. Vai arī apēd 21. kotlešmaizīti tāpat. Kur tu ieteiktu atpūsties, ja sešu-personu-ģimene vēlas nosauļoties, nodžummīt, labi paēst bez sorbex palīdzības apmēram +25 grādu karstumā un lidojumā, kas nevelkas ilgāk par četrām stundām? Dod ziņu! 

KĀPĒC SEKOTĀJI NELAIKO INFLUENCERU BILDES?

Šodien visur varēja salasīties influenceru raudas, saklausīties un apskatīties par tematu: kāpēc sekotāji nelaiko influenceru bildes (un turpinot: bet aktīvi spiež sirsniņas konkursiem) ? 

Es jau labu laiku domāju par šo tematu, jo nebūt nav pirmā reize kad kāda sociālajos tīklos zināma persona ir iepinkšķējusies par ārprātīgo aktivitāti konkursos & neaktivitāti attiecinātu uz personīgajām bildēm, kurās tiek ielikts vairāk laika un enerģijas, u.c. Vai tik pat liels pinkšķis ir ''Ja tu man atseko uzreiz kā esmu izlozējusi konkursa uzvarētāju - tu neesi man lojāls, es tevi iegaumēšu un nāk. giveaway tu vari droši nepiedalīties''. Jā, dažkārt lasu vai skatos live un man šķiet, ka influenceris, kuram es sekoju man personīgi draud. 

Un es pati brīvajā laikā nodarbojos ar šo bullshitu a.k.a Instagram Influencer. 

Vai man sanāk? Nē. 

Vai es gribu, lai man sanāk? Jā.

Vai es cenšos, lai man izdodos? Jā. 

Vai es tagad spiedīšu sekotājiem laikot manas bildes un fiksēšu katru atsekotāju? What the hell, NĒ. 

Protams, ka arī man, ļoti maziņam influencerītim, ar nereāli mazu sekotāju skaitu gribas tikt līdz 100 sirsiņām vienai bildei, tad nākamajai un nākamajai bildei, tad augstāk u.t.t., tāpat arī sekotāju skaitu es vēlētos daudz lielāku, bet tikai un vienīgi tāpēc, ka mana persona un saturs sekotājus uzrunātu un arī šobrīd es apzinos, ka sekotāju skaits un sirsniņu daudzums ir attiecīgs tam, cik daudziem interesē mans saturs. Closer to the fucking point - šķiet, ka lielākā daļa influenceru nesaprot, ka viņu sniegtā informācija vienkārši ir neinteresanta, publikai neuzrunājoša, apnicīga, vienveidīga un tā joprojām. Un šeit pastāv arī likumsakarība, ja Influenceris uzspiež būt lojālam sekotājam un spiest sirsniņas netikai konkursu bildēm, bet arī personīgajam saturam, tad sekotājs to dara tikai un vienīgi, lai pastāvētu iespēja, ka Influenceris pamana šo personu un zina, ka no konkursa tā vienkārši izbanot nevarēs, bet tas nenozīmē, ka sekotājiem patiesībā patīk saturs, ko Influenceris piedāvā. Bet ar laiku arī lojālākais sekotājs nogurs no nemitīgās sirsniņu spiešanas, jo tas ir un paliek čekček, it īpaši, ja tev nepatīk saturs, ko tev piedāvā. Piemēram, mani neinteresē mom-to-be vai mamma jau esmu un viss par un ap bērniem bloggeres, tāpēc, ka es neesmu māmiņa un labu brīdi vēl neplānoju par tādu kļūt. Un arī jāpiebilst, ka bērns ir svēta lieta un liela laime, bet man personīgi tas ir nesaistošs saturs un vairāk par ''Apsveicu!'' šīm blogerēm es novēlēt nevaru. Starp mums nepastāv atgriezeniskā saite un mani nereāli kaitina, ja šādas bloggeres iemet storijos ziņu par to, ka sekotājam jāmīl viss Influencera saturs, ne tikai konkurss, bet viss ko es vēlos ir piedalīties konkursā un iegūt to sasodīto sejas krēmu vai dirsas skrubi. Vēl uz sevi varu attiecināt, ka Influenceru saturs ātri apnīk, ja katru dienu tiek publicēts viens un tas pats, piemēram, bloggeres, kuras bieži taisa live storijus, katru rītu publicē savas brokastis vai meikapu, (un tas ir lieliski, you do you girl) blablabla, es to visu jau zinu no galvas un es eju līdzi tavai rutīnai.

Kad savulaik gāju koledžā vienā no lekcijām izvilku ārā telefonu un sāku sarakstīties ar draudzeni, jo šī saruna mani uzrunāja vairāk nekā lekcija. Drīz vien arī blakus sēdošie kursabiedri izvilka telefonus, tad atkal pievērsās lekcijai, līdz mūsu lektors apklusa uz brīdi, ievilka dziļu elpu un teica: ''Tas nekas, cilvēks spēj noturēt uzmanību tikai uz saturu, kas pašam šķiet interesants. Es saprotu, ja jūs neinteresē šī lekcija. Novēroju, ka paceļat galvas tikai kad sadzirdat kādu saistvārdu vai piemēru no dzīves. Uzmanības pārtrūkums.'' Un tā viņš turpināja vēl mazu brīdi, atgādinot, ka mums priekšā eksāmens un pašiem jāizvēlas, kam veltīt uzmanību: tālrunim vai lekcijai. Bet dzīvē man nav jāizvēlas eksāmens vai tālrunis, bet gan tas, kas mani interesē un cik ilgi es uz to gribu skatīties. Un te arī var attiecināt pārlieko storiju bāšānu Instagram, jo es nespēju noskatīties tos visus + citu Influenceru storijus. Es noskatīšos pirmo, otro un trešo un tad swipe next to the next. Bet, ja storiji būs no 3 līdz 6 dienā tad es tos spēšu noskatīties, jo informācija būs pietiekami viegli uztverama un man tam visam pietiks laiks. Es ticu, ka es neesmu vienīgais indivīds uz zemes virsas, kura smadzenes darbojas šādi: salīdziniet cik skatītāju ir 1. storijam, ko ieliekat un 20. storijam. Skatītāju skaits krītas, jo sekotājiem apnīk saturs. 

Un tad manas domas par to, ka influenceris cenšas priekš šīm bildēm un viņš vairāk priecātos par 1000 sirsniņām pie savas bildes, nevis 1000 pie konkursa bildes, jo savā bildē viņš ir ielicis vairāk. Un tas ir OK, protams, jo ja tu kaut ko dari no sirds un tev tas patīk, tu centīsies nofotogrāfēt un sa-editot visskaistāko bildi, kuru tik pat labi varētu pat izprintēt un pie sienas rāmī glāstīt, jo katrs vēlas, lai viņa darbu novērtē. Vai tu novērtētu to, ka tavas bildes ielaiko tikai tāpēc, lai tavs sekotājs varētu tev pierādīt, ka ir lojāls, kaut arī viņam NEPATĪK VAI NEUZRUNĀ tava bilde? Kāda vērtība ir šai sirsniņai, kas ir totāls čekček? Wow, vai tiešām mums visiem: gan influenceriem, gan parastajiem mirstīgajiem tā sirsniņa ir tik svarīga? Tik svarīga, lai pievienotu savam 20. storijam vēl vienu par to, ka Influenceri ir pelnījuši vairāk sirsniņu? Man tas šķiet ļoti skumji. Es apsolos visiem bloggeru Dieviem nekad, nekad nečīkstēt par sekotāju vai sirsniņu skaitu, jo es novērtēju arī tos 400 esošos un zūdošos cilvēkus, kuriem interesē mans saturs vienkārši tāpat. Es veltīšu laiku zem bildes pievienojot 30 haštagus (jā, daudziem tieši šis liekas super lame thing to do, bet vismaz es tev neskrienu virsū ar ''beidziet man atsekot!'' vai ''piesekooo man!'') , lai cilvēki, kuri meklē attiecīgu haštag-saturu mani var atrast un piesekot, ja vien paši to VĒLAS. Un kļūt par ilgtermiņa sekotāju tāpēc, ka interesē. Un spiest sirsniņas, jo viņiem patīk saturs.

Kāds tam visam sakars ar konkursiem? Jo augstāk jau minēju, ka esmu dzirdējusi, ka kāda zināma persona publiski ziņo par lielo bēdu, ka pēc konkursa uzreiz pazūd ducis sekotāju. (Un ''es tevi ievēroju, vari vairs nepiedalīties!'' vai apmēram tāda ideja teiktajam.) Un cik tas ir negodīgi, ka Influencera rokās nonāk sponsoru konkursa iespējas vai pats Influenceris veido konkursu, kurā var laimēt tiešām lieliskas un vērtīgas lietas, kuras kāda sirds tiešām ļoti, ļoti vēlas, bet nu šo cilvēku neinteresē tava dzīve, tas ko tu dari, tas ar ko tu dalies, bet viņš vēlas piedalīties tavā konkursā. Jo mēs tomēr dzīvojam valstī kurā dažiem no mums ir viss, bet dažiem nav nekas. Un skriešana pakaļ uzvarai ir norma, par kuru pīkstēt (nu, tieši par atsekošanu pēc uzvarētāja paziņošanas) Influencerim ir bēdīgi. Galu galā tieši šie cilvēki dzīvo sponsoru dāvanās, kuras parastam cilvēkam varbūt sapņos rādas. Tātad - ja tu kaut ko dzīvē dari tad dari to SEV (jo galu galā tu arī dzīvo sev) un ja tu no sirds gribi kādam dāvāt brīnišķīgu dāvanu tad beidz čīkstēt, ka tev lērums vēlāk ir atsekojis. Bet, ja kāds vēl grib raudāt par to, ka personīgais saturs netiek novērtēts tik, cik labi tiek novērtēts konkurss tad - ja jau mēs influencerus ņemam tik nopietni, tad pret viņu darbu ir jāizturas tik pat nopietni kā pret jebkura mūziķa, dzejnieka vai cita mākslinieka darbu. Ehem, te nu es domāju par to, ka ne katra dziesma un grāmata tiek novērtēta, lai cik ļoti autors ir centies. Bet es arī nekad neesmu redzējusi ka Džastins Bībers Instagram Live gruzītos par to, ka viņš ir gaidījis lielāku atsaucību uz Baby.

Tātad lielās šiškas jeb lielie Influenceri, lūdzu, pārstājiet gruzīt savus sekotājus, dariet savu darbu (vai hobiju) no sirds un ar prieku, priecājieties par to socioālo vidi, kas jums apkārt jau IR uzbūvēta. KĀPĒC? Vai tad, kad jūs noliekat telefonu un uz brīdi aizmirsti par sociālo pasauli (kura, tas tā, ja nebija nojausma... var pazust jebkurā brīdī) un atgriezies realitātē - vai tu esi laimīgs? Vai sirsniņas un komentāri dara tevi laimīgu? Vai tomēr realitāte jeb tava ģimene, tavi draugi, četri gadalaiki, siltas pusdienas, silta sega un tējas krūze, brīvdienas pie jūras vai jeb kas cits tevi dara laimīgu? 

P.S. nevienu konkrētu personu šeit neesmu minējusi tāpēc, lūdzu, neizdomāsim, ka es šeit kādu esmu noheitojusi. + neesmu neko nopietnu, iespējami lielākai publikai rakstījusi (un nopietni) pāris gadus. beidzot 12. klasi latviešu valodā saņēmu knapu 6 vai 7 desmit ballu skalā jeb komati noteikti nebūs tur, kur jābūt un būs tur, kur nav jābūt. 

P.S.S vari turpināt ar savām pārdomām lejā komentāru sekcijā, bet ja tevī iekšā ir naids vai baigā dusma par šo (noteikti gadījumā, ja būsi paņēmis šo pārāk personiski) tad uzvelc savus sporta apavus un aidā ārā skriet, jo šeit mēs nekašķēsimies! (Sincerely, me) 

TENERIFE 2017

It's just a little bit sad that I'm writing this just now. But I still remember this trip like we came home yesterday. We always travel together with my sister and auntie, but this time was special and different as this was our first trip for all of us as a family. First flight for our mom and brother, first vacation for our daddy and first family vacay for all of us. Me, my sister & brother, my parents and auntie. Best time we have had in a while. 

It all started buzzing around house day before, last things to throw in suitcases, last things to remind our grandma as she watched house as we left and for me last check-ups: nails & hair. For the first time ever I decided that I want my manicure to be gel nails. So I went to capital city in the morning to get my nails done by amazing nail specialist. I decided that little bit longer than usual and light pink will be amazing choice as I will get tanned and brown. Check! Came home and after short while my hair dresser was at my house highlighting my blonde hair. Long story short I'm ready. Went out to tell some of my friends that I'm leaving for a week. As usual nobody knew. 

Early morning, no breakfast for me, everybody stressing around the house trying our best no to kill each other, made some coffee to go, went out for some smoke, daddy is stressing and kinda mad, I don't know why, but still we smoke our cigarettes and wait for his colleague to come pick us up and take to the airport. Before that we pick up our aunt and in the airport meet with my sister. We take some drinks and small breakfast, more coffee. We're in time. So soon we're ready to get in airplane. Mom was really afraid of flying. She was asking me before that so many questions: what if, what if! Soon our airplane went up in the sky and mom was like: ''That's it?'' Easy and breezy. 

After 6 hour long flight we landed safely. We stayed at Hotel Troya in Adeje. Our rooms were nice, not too big, not too small, but view of balcony was amazing. My and sisters view wasn't that wide, we got to see main street and McDonalds, BUT we also saw the ocean. And palm trees. We checked in our hotel, got comfy, went out for some lunch. Small, but amazing place near hotel served us pizza and pasta, cocktails and perfect view of main street and beach. It was so warm, like first days of summer in Latvia (how I miss those hot, sunny days) and while we were lunching our family friends just drove past us yelling: ''Hello, dear friends!'' What a feeling to see your family members at the same place. They stopped by and we decided to meet up that night. After lunch we went to the beach, just to check how warm water is. Adeje beach and the spot in front of Hotel Troya was perfect. Water was warm. We took first photos. Sun was shinning right in our eyes, sand was burning our foot and we were telling to ourselves ''Wow, woah. It's amazing here!'' And what a relief that a flight was safe and sound for parents and my brother. In the evening we dress up and went out to the bar/club next to our hotel to meet up with our family friends. We drank cocktails and they told us how they first days went. It was warm even thought in was dark already. Club music and sound of the ocean. It was amazing. 

In the next day we ate breakfast, changed to swimwear and went to the beach. Swimming in the ocean for the first time in my life. Water was so warm. Local sellers buzz around and yells ''Wrap 30EUR, cheap wraps, many colors''; ''Watermelon, watermelon, melon, banana!'' and offer to buy production from them. But of course we know how to bargain. We just sat in warm sand and enjoyed warm sunshine. Drank some drinks, chatted, time by time went in the ocean. Relax. Take it easy. That's how I would describe our first day.  

On next day we went out to the Siam Park which was ah-mazing! All the attractions, pools, slides were huge and fun! I've never had such a fun in any water park ever, Siam Park had slides for 4 persons to join, most enormous turns and up side down adventures. Also views, pools and beach there was beautiful. Food was great. It's really one of those places where you can spend all your day in. So much to do, so much to see. We and kids had so fun times there. Especially in The Wave Palace! Those waves in that pool...  I don't know how to swim. All the waves on top of me and I'm barely breathing but still I didn't leave because it was so fun! Everybody screaming and laughing, it was such an adrenaline. On other day we went to the Loro Park where it houses an extensive and diverse reserve of animal species. Also another day full of adventures! We went to so many shows in one day! It was so cool, especially because we had our own guide Hose. Not only he knew the best places to go and show us, but also all the stories! And let's not forget about all the stories he told us about himself. And the past part that he lived for few years in our homeland Latvia! What a coincidence! One of those days he even asked out my auntie, but she decided to stay in... On the same day when we went home we lost track and somehow ended 4km away from our hotel. But after some hike together we were back on the track and went to the dinner! Actually, when it's so sunny and warm it doesn't make that big of a deal if somethings goes wrong. There was a day when we met with Hose and he took us to the open pools in the ocean. What a views. What a experience. That day it was really hot: around 32 degrees by Celsius. Also it was little bit windy but the ocean and waves were incredible! Haven't seen nothing like that in my life. Half of open pools where closed because of dangerously huge waves. We went to other ones. Blue water and foaming waves around us, sun is burning and water in pools refreshingly cold. Half of our family went in for a swim, also my brother and sister. Then suddenly huge wave comes in front of them and my brother who at that moment was holding on rock just went three metres away from it under water. Foaming water all around and we can't see anybody around, but still people are not only screaming but laughing too. But I understood that it's not safe as I don't see my only siblings. We saw our family friends but there was no clue where's my brother and sister. After 3 minutes of screaming ''Where's brother, where's sister, check on them!!!'' My brother gets out of the water crying that he just hit his ass against rock, he was a little bit shocked too. But still there was no clue where's my sister. And I'm screaming and screaming that somebody should check on her. Few minutes after Marta is yelling that my sister is in another pool safe. Me and daddy still remember that moment and shock, even tho everybody was fine after all it was so scary. The ocean is powerful and I get why you shouldn't joke around near it. After our pool day Hose took us to seafood restaurant where me and sister drank aperol spritz and ate real paella. Spanish food is excellent! Never I've ate paella as tasty as in Tenerife and Mallorca back in days. Also restaurant was above ocean and we sat in the most beautiful place with amazing view. Few airplanes flew above is reminding that this dream is coming to an end, but we managed to drink more cocktails to forget about it, haha! After our dinner we switched cars and me, my sis and brother went to the hotel in cabriolet, roof off and hair in the wind. What a dream. As we where 7 adults and 3 kids we called our group ''La Familia'' and whenever we went out for dinner or to the beach we really seemed like one big family. And loud one too. One evening we went to our family friends to their apartments for sea food evening. It was lovely night. We ate so many prawns. They were so good. Mmm. That same day before we went to Masca, if ever in Tenerife one of the must see places. Especially because of cactus flower ice cream which is served in small cafe and it front of you there's mountains and ravines, and far away the ocean. Our hotel also had train which goes all around main street to the port and back, so daddy one of those evening made amazing surprise for us. Of course just jumping in and sitting there would be boring. We waited and waited for mini train and when it came we jumped in and got comfy when suddenly daddy takes out whiskey, coca-cola and ice out of his bag, moments later we all are having cold cocktails and strolling around Tenerife, also with some chorizo in our hands! It was such a fun surprise, we had such a fun! Miss that night. 

Without our adventures Tenerife is amazing place where to shop souvenirs, make-up and perfume. There was amazingly nice thrift shops as well as shopping stores. When we were tired of beaching we just scrolled around shops and main street. Also there was amazing places where to eat, but mostly we ate at our hotel. Main street was full of clubs and bars, also cafes and restaurants. Me and my sister, just two of us went to the Hard Rock as well, even tho it was closing by the time we got there. There was so many places where to go, so many things to see. People also seemed to be happy and helpful. Only, there were also people who... Well, they were way too intrusive. All the British guys who yells: ''Come here to party, I will give you discount''; ''This is the best bar, come here'', etc to represent their working place were mean after we said no to them. But me and my sis, as we are flaming hot headed Latvians didn't own them a single word. Ain't no pussies here, just a pussy power! Overall, as I always mention all the best parts and little critic about places I've visited, I can say that Tenerife is place to visit at least once in a lifetime! And it's so colourful that it will be fun for family trip, romantic trip just for two of you and also it's safe to visit it by yourself, alone. You will find what to do, see and feel there in any company. It's one of those places where I pinched myself time by time reminding myself this is not a dream, this is reality! And I'm here with people I love the most - my family. And we're happy here, I think the happiest we have ever been as a family...

  

xx, Happiness Victim Blog