OTRĀ REIZE TENERIFĒ. BRĪVDIENAS AR LA FAMĪLIJU

Ak, būt mājās pēc nedēļas Tenerifē, Kanāriju salās ir... dīvaini. Trīs reizes lidojot mājās man jautāja '''Ņu, mājās gribās?'' un es katru reizi saviebu seju. Negribējās palikt Tenerifē, jo laikapstākļi bija milzīga vilšanās - lija lietus, okeāna krastā izlikts sarkanais brīdinājuma karodziņš jeb peldēties nedrīkst, spēcīgs vējš no kura vienīgais glābiņš ir atrasties līdz pleciem ūdenī vai savā istabiņā. Pat pie baseina nav aizvēja un stundas divas var pasauļot kājas tikai tad, ja ietērpies trijos hūdijos un šallē ap galvu, ja nē šķiet, ka vēja brāzmas iziet cauri galvai un visas tavas iegūtās zināšanas ielido kādam citam galvā. 

Pagājušo gadu ar ģimeni uz Tenerifi braucām oktobra vidū un katra diena bija saulaina un silta (apmēram +22 grādi katru dienu, vienu dienu braucot uz atvērtajiem okeāna baseiniem temperatūras stabiņš uzkāpa līdz +32 grādiem, bet toreiz gan vējš, gan atvērtie okeāna baseini paglāba no pārkaršanas), debesis bija zilas, zāle zaļa un katra diena, kas netika pavadīta ekskursijās, ah, tā bija lieliska diena melnās, karstās okeāna smiltīs, ar atspirdzinošiem drinkiem rokās un peldi okeānā ik pēc 20 minūtēm. Un ja tas viss apnika tad varēja klausīties ''ananās, ananās, warm beer, sneks'' piedāvājumos, nopirkt piecas pludmales segas vai saulesbrilles un arī izmasēties pie imigrantiem un tieši pie Maikla. Maiklu mums ieteica pludmalē sastapta latviete, sakot, ka viņš no visiem izmasēs vispatīkamāk, jo viņš ''jūtot'' kas katram klientam sāpot un tā arī bija, jo katrs no mūsu ģimenes gulās zem Maikla rokām un padevās viņa valdzinājumam. Un patiešām, tam, kas man sāp visnežēlīgāk (jā, 22 gados tā ir mugura) viņš pievērsās visnežēlīgāk. Nevienu citu masieri pat nemeklējām! Arī tad, kad Maiklam pazvanīja lielās šiškas ziņojot par policiju pāri ielai, viņš atgriezās no sava slēpņa uz okeāna mola un pabeidza savu darbu. Iesaku. 

Tā pozitīvā atmosfēra Adejē, Adejes pludmalē bija fantastico (as they say). Cilvēki viens otram uzsmaida; okeānā dauzoties visi smejas un kad milzīgs vilnis pāriet pāri galvām, viens otru uzlūko, ja kāds aizpeldējis tālāk; tie bērni, kas brauc projām savus mini sērfošanas dēļus nodod citiem bērniem un tā tālāk. Šogad, diemžēl, nevienas tādas dienas nebija. Tās dienas, kad nebija par aukstu, lai nopeldētos pludmalē bija ļoti maz cilvēku. Mēs, protams, neesam mīkstie un vienu dienu pie sarkanā karodziņa ielīdām ūdenī, sarosījās arī citi, kad nosaluši izlīdām ārā pačekot mantas (kuras bija nopūstas ar smiltīm tā, ka pludmales segu vairs nevarēja atrast) atnāca baywatch un visus citus izdzina no ūdens. OK, iesim citu dienu. Pienāca tā cita diena, iPhone solīja lietu no rīta, sauli pēcpusdienā, lietu vakarā. Izstaigājām lielveikalus un devāmies džumīt. Bija apmācies, virs La Gomeras (sala, kas atrodas stundas attālumā no Tenerifes) milzīgs, melns mākonis, bet nebija vēja un bija ūdens silts, lai dodos iekšā cīņā ar viļņiem. Un tas bija amazing. Tā sajūta, ka tev pretī nāk milzīgi viļņi, virs tevis melli mākoņi un tu priecājies cik skaisti, silti, visa ģimene, kas ielīdusi okeānā smejas un priecājas. Pirms gada mēs visi viens otram teicām, ka Tenerife ir mūsu sapņu sala un šī viena reize šogad siltajā ūdenī, dauzoties kā maziem bērniem par to atgādināja. Ka Tenerife IR mūsu sapņu sala, bet tikai uz brīdi. Jo tad sāka pūst vējš un gāzt kā pa Jāņiem un mēs izmirkuši skrējām uz mūsu viesnīcu (te atkal plusiņš, ka izvēlējāmies to pašu viesnīcu, jo tā mums tiešām ir 3 minūšu gājienā no pludmales) un visi salīdām karstās dušās vai zem segām. 

Pirms gada pabijām milzīgā akvaparkā SIAM PARK, kas nudien ir vienkārši 'WOAH' brīžu pilns. Lai arī tajā laikā manas peldēšanas spējas bija apaļa nulle, (kas ir tā, ka es izvēlējos nelīst ūdenī, jo es tiešām nemācēju pat noturēties virs ūdens) es līdu iekšā visur, kur varēju ielīst. Izbraukt cauri milzīgām, garām trubām ar peldriņķi paredzētu četrām personām bija viena no labākajām lietām manā dzīvē. Kaut gan viss, ko es no tā brauciena atceros ir tas, kā četri džeki, kuri brauca pirms mums sāka aurot kā mazi kaķēni, man sāka tricēt kājās un viss! Jau pašai jāsēžas iekšā un jācenšas ar saviem gēla nagiem aiz bailēm nesadurt peldriņķi. Siamas parks bija arī vieta, kur gribēju atgriezties arī šogad, bet ja nespīd saule īsti jēgas nav. Arī LORO PARK ir amazing parks, kurā apskatīt vairāk kā 3500 dzīvniekus un uztaisīt divtik vairāk bildes. It īpaši, ja tev pretī stāv gorilla un sūta bučiņas. Par cik šogad cerējām uz saulainu laiku, izvēlējāmies tikai vienu ekskursiju uz La Gomeras salu ar kuģi, stundas garumā. Ak, mans Dievs, cik ļoti es nožēloju, ka es piekritu, piekritu sev, ka man viss būs OKAY, jo uzkāpjot uz kuģa es jau jutu kā tas šūpojas un ārprātīgā rūkšana, ko izdvesa kuģis mani tā biedēja, ka es sēdēju saķērusi galvu, sajaukusi trīs dažādas jūras slimību zāļu un nomierinošu zāļu kokteili sev vēderā un lasīju kasjauns.lv telefonā cerot, ka tā laiks uz kuģa paies nemanot. Mhmmmmmmm... Beigās man bija tik slikti, ka es vienkārši nesaprotu, ko es daru un ar sareibušu galvu centos atrast tuvāko ceļu uz labierīcībām, jo man šķita, ka es apvemšu visu kuģi. 5 minūtes vēlāk mēs bijām ārā, bet bailes apvemties braucot pa serpentīniem nekur nepazuda, galva griezās, ausis krita ciet, acis miglā, sajūta, ka galvā smadzenes brauc liftā un pa vidu visam negribas ne ēst, ne dzert un šķiet, ka tulīt aizmigšu uz līdzenas vietas. OK mazāk par mani, La Gomera ir brīnišķīga! Neliela un klusa, bet ļoti valdzinošana. Brauc caur serpentīniem, ik pēc 15 minūtēm izlaiž pafotogrāfēties, lec iekšā autobusā, atkal izlaiž, pēkšņi no saules stariem ieej tumšā lietus mežā, gaiss kā tikko pēc lietus, bet nemaz nav lijis. Skaties un brīnies, cik daba ir skaista. La Gomerā paēdām arī pusdienas, kas bija zirņu zupa & cūkas gulašs ar saldētajiem dārzeņiem un rīsiem, mums visiem likās, nu, kā tā var būt, ka pasniedz to, ko mājās, bet kāds no mums arī ieminējās, ka varbūt viņi patiešām (tik vienkārši) arī paši ēd. Smieklīgi, bet tas radīja māju sajūtu. 

Divus vakarus vakariņas ēdām ārpus viesnīcas, abas dienas steiku mājās, bet piedāvājumā ir viss: zivis, steiki, medaljoni, paelljas, risotto, pastas, salāti & klasiska kokteiļu karte. Un visur piedāvājums ir gandrīz identisks, izcelsies tad, ja aiziesi uz McDonaldu vai Subway. Pirmajā vakarā gan devāmies uz restorānu, kas tiešām izskatījās šikāks kā nākamais un tas arī bija mūsu favorīts, jo porcijas bija milzīgas un ēdiens bija lielisks. Tāpat varu ieteikt, ka lielveikalos ir plaša izvēle. Divas dienas devāmies uz SIAM MALL, un man kā lēdijai, kurai ir jānopērk viss, kas nav Latvijas tirzniecībā bija ko redzēt, bija ko nopirkt. Arī pārtikas veikals bija mana mīļākā vieta, jo kur vēl tu nopirksi taizemiešu zupas par 60 centiem vai kokosriekstu/ananāsu sulu par 23 centiem. Jā, dažbrīd aizdomājos, ka ja Latvijā es varu nopirkt divas mini cido suliņas par aptuveni 60 centiem, bet Tenerifē iztērējot to pašu es nopirktu 8 sulas paciņas (Nē, es nepārrēķinājos, 8 sulu komplekts maksāja 60 centus). Protams, šo naudu es varētu ieguldīt arī aliņos vai kādā siera platē. Atkarīgs no garastāvokļa. Bet parfimērijas un kosmētikas veikaliem ir vispār kaut kāds neiedomājamais tax free zonas zelta maliņas aplis apkārt. Yves Saint Laurent smaržas, kurām kāda stilīga žubīte krāj mēnešiem tur maksāja 40, 60, 80EUR no vecākajiem līdz jaunākajiem sezonas papildinājumiem, un tā tālāk. Jā, produkti ir oriģināli un lēti. To gan nevarēs attiecināt uz tūristiem paredzētajiem veikaliņiem, kur 40 centus vērtu aliņu pārdos par 1,40EUR. Tāpat arī alvejas produktiem, kuriem ir ļoti labas atsauksmes ir augstas cenas. Nobeidzot šo sadaļu, iesaku braukt uz Tenerifi ar lielāko koferi, kas Jums ir, jo atpakaļ gribēsies atvest visu. 

Labi, jā. Šogad bija forši. Laiks, kas pavadīts ar ģimeni ir jānovērtē un jāmīl, lai cik ļoti 7 dienas, dien dienā vienam ar otru var nogurdināt, nokaitināt un apnikt. Un es tiešām novērtēju šīs dienas caur visiem kašķiem, smiekliem, asarām, priekiem. Būt ar tiem, kurus tu mīli un cieni; vietā, kuru tu mīli un cauru gadu ilgojies ir neizmērama bagātība, svētība. Tas varbūt izklausās ļoti, ļoti banāli, bet ģimene tev ir un paliks viena mūžīgi mūžos. Tie nebūs draugi, paziņas un kolēģi, kas tevi tā mīlēs un dos kā tava ģimene. Un tieši šie cilvēki arī lietainākos un aukstākos ceļojumus tavā dzīvē padarīs par skaistākajiem. Tomēr, tas nemaina faktu, ka nākamgad vai pēc diviem mēs uz Tenerifi atkal nebrauksim. Mēs tomēr esam vīlušies tajā, ka neviens nav sadedzis sarkans, dabūjis saules dūrienu, ieskalots atvērtajos okeānos, nobrāzies cenšoties tik ārā no okeāna un vēl citi iemesli, kas ar mums šogad nenotika. Nu, ja neņem vērā, ka otrā salas pusē viļņi bija tik lieli un spēcīgi ka no krasta tika līdz daudzstāvu mājai un nonesa balkonus, bet arī tas ar mums nenotika... 

Ceru, ka šis nelielais pārskats deva tev zaļo (vai arī sarkano) gaismu sešu stundu garam lidojumam šaurā lidmašinītē uz Tenerifi, uz kuru iesaku dodies uzcepot 21. kotlešmaizīti, lai nosistu laiku. Vai arī apēd 21. kotlešmaizīti tāpat. Kur tu ieteiktu atpūsties, ja sešu-personu-ģimene vēlas nosauļoties, nodžummīt, labi paēst bez sorbex palīdzības apmēram +25 grādu karstumā un lidojumā, kas nevelkas ilgāk par četrām stundām? Dod ziņu!